Novembra mēnesi mēdz dēvēt arī diabēta mēnesi, kad visā pasaule tiek aktualizētas diabēta problēmas..

Mazliet vēstures.

Līdz 1921.gadam diabētu ārstēja ar badošanos. Samazināta uztura uzņemšana bija pirmais reālais cukura diabēta ārstēšanas veids.
1921. gada Kanādā, Toronto universitātē, pētnieku grupas: Bantings, Bests, Kollips un Makleods, veiktajos pētījums tiek atklāts insulīns. 1922 gada 23. janvārī pirmais pacients, kurš tika ārstēts ar insulīnu bija mazais zēns — Leonardo Tompsons. 
No rīta viņa cukura līmenis asinīs
bija ļoti strauji samazinājies. Kopš tā laika insulīns ir izglābis miljoniem cilvēku dzīvības.
No 2007. gada, 14. novembris ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Diabēta diena un šīs dienas simbols ir zils gredzens “Vienoti diabētam”.

Šajā un nākamajā gadā Pasaules diabēta dienas tēma ir “Diabēts un ģimene”, lai palielinātu sabiedrības izpratni par diabēta ietekmi uz ģimenē un veicinātu ģimenes pozitīvo lomu diabēta ārstēšanā, aprūpē un profilaksē.

Roberta mammas Landas stāsts……

Meklējot patiesību ir jāņem vērā abas stāsta puses

2018. gada 09. martā, mans 6 gadīgais dēls nonāca slimnīcā ar paaugstinātu cukuru līmeni. Šī diena noteikti ir atskaites punkts, kad mūsu dzīves sadalījās pirms un pēc, jo tieši tad mums paziņoja, ka dēlam ir 1.tipa diabēts.

Viennozīmīgi pirmais bija neziņa par to, ko gan nozīmē šī diagnoze. Pēc tam iestājās šoks, ka bērnam visu atlikušo mūžu ir jāveic insulīna injekcijas, ka tas nav ārstējams un joprojām neatbildēts jautājums – kāpēc?

Slimnīcā pavadījām 2 nedēļas, kur mūs apmācīja sadzīvot ar diabētu un to, ka nevajag to uztvert par slimību, bet par jaunu dzīvesveidu. Šīs bija grūtākās mūsu dzīves 2 nedēļas, jo vīrs atradās kopā ar mazāko dēlu, komunikācija palika saasināta, katrs no mums meklēja vainu sevī. Katrs no mums bija gatavs no visa atteikties, lai atvieglotu dēlam sāpes. Taču pēc pāris dienām, kad satiku citu cukuriņu mammu slimnīcas nodaļā, kuru bērniņam bija tikai 10 mēneši, un redzot kā viņa ar to tiek galā, es sapratu, ka raudāšana un diabēta nepieņemšana nepalīdzēs, ka tikai saņemoties, es spēšu palīdzēt savam dēlam, jo tagad esmu viņam vajadzīga vēl vairāk kā līdz šim. Lai palīdzētu, man jāattīra prāts no miljons jautājumiem un atbilžu meklēšanas, lai prāts kļūst skaidrs. Jo tikai skaidrā prātā spēšu funkcionēt un apzināties, ko un kā jādara.

Tad nu sāku izrunāšanos pašai ar sevi. Sapratu, ka atbildes meklēšana neko nedos, ka tas neko nemainīs un vieglāk nevienam no tā nekļūs, it īpaši, ņemot vērā, ka 1.tipa diabēta diagnozei neviens joprojām nevar rast izskaidrojumu, tad nejūtos tik zinoša šajā sfērā, lai izdarītu pasaules atklājumu. Tāpēc es šo diagnozi pieņēmu kā faktu. Faktu, ar kuru šobrīd esmu spējīga pieņemt, bet nekad nesamierināšos. Godīgi – man tas palīdzēja, es sāku vairāk runāt ar citiem un vīram skaidrot, ka mēs neesam vainīgi, mums ne no kā nav jāatsakās, jo mēs taču nevēlamies vēlāk pārmest dēlam, ka diabēta dēļ neesam kaut ko sev vai viņam atļāvuši darīt. Tieši otrādi mums jāspēj viņam parādīt, ka dzīve turpinās. Jā, nedaudz savādāka, bet viņš spēs darīt visu, ko darīja līdz šim un vēl vairāk.

Diemžēl, pēc pāris dienām slimnīcā iestājās jauns 1.tipa diabēta pacients, kuram bija 1,5 gadi un sagrauti vecāki. Es uzreiz piedāvāju, ja nepieciešams – varu aiziet un vienkārši atbalstīt. Mēs sastapāmies un neko nevajadzēja teikt, asarās pazudušās acis visu izteica pašas, es apķēru un tajā brīdī sapratu, cik ļoti viņai sāp.

Tad es sapratu, ka no diabēta nav pasargāts neviens bērns un to, ka vecāki ir neinformēti un nezin kur meklēt atbalstu un palīdzību, tāpēc es uzreiz iestājos Latvijas jauniešu un bērnu diabēta biedrībā un sāku pati aktīvi iesaistīties, izveidoju blogu, lai rastu sev, iespējams arī citiem, atbildes – kā sadzīvo ar diabētu?

Neskatoties uz emocionāliem pārdzīvojumiem, mūsu ģimenei bija un ir jāsastopas ar dažādam Latvijas sistēmas nepilnībām, kur cieš viennozīmīgi mēs un mūsu bērns. Tāpēc savā blogā rakstu kā mēs tiekam galā ar dažādam dzīves situācijām, saskaroties ar diabētu. Neviens nestāsta kā ir patiesībā dzīvot ar to, kā ir celties bailēs katru nakti vairākas reizes, lai zinātu, ka cukura līmenis neapdraud bērna dzīvību, kā ir turpināt ikdienas dzīvi strādājot, izklaidējoties un sadzīvot ar diabētu – to visu tikai katrs uz savas pieredzes spēj atbildēt, jo ikkatrs no mums ir ļoti individuāls.

Atgriežoties ikdienas gaitās, bērnam mēģinājām neko nemainīt, protams, ievērojot ēšanas lietās noteiktu ogļhidrātu daudzumu attiecība pret insulīnu. Ja gribēja kādu našķi, mēs to „pierēķinājām”. Turpinājām iet uz treniņiem, turpinājām izklaidēties ārpus mājas, turpinājām našķoties un rīkoties spontāni. Un es neteiktu, ka mēs tiekam ideāli galā, bet mēs cenšamies, un katrs rezultāts ir pieredze, kas mūs māca būt stiprākiem!

Iestājoties slimnīcā vidējais glikozes rādītājs bija 12,6, kas nav labi, pēc 3 mēnešiem tas bija jau 6,9. Tas nozīmē, ka esam uz pareizā ceļa, taču pēc 5 mēnešiem, sāku aizdomāties vai tas ogļhidrātu daudzums, ko turpinām ļaut ēst mūsu dēlam nav par liels? Es sāku padziļinātāk pētīt ar kādiem produktiem var aizvietot augsti ogļhidrātu saturošos produktus. Atklāju sev mandeļu miltus, ko uzreiz izmēģināju kulinārijā. Plānoju arī radīt kraukšķīgus cepumus, ko dēls bez bailēm var panašķoties, kad labpatīkas. 06. septembrī saņēmām atbildes no analīzēm, rezultāts – 7,0, līdzīgs iepriekšējam, stabili turamies apmierinošajā joslā, bet tas man ir kā signāls, ka tomēr kaut kas jāmaina, lai uzlabotu rezultātus un nokļūtu joslā – laba diabēta kompensācija. Turpinām strādāt.

Šogad uzsākām skolas gaitas, priekšā daudz pārbaudījumu, bet mēs esam tam gatavi, jo apkārt ir ģimenes, kas saprot mūs un palīdz. Žēl, ka cilvēkam plašāka sirds paliek nelaimē nokļūstot, bet pateicoties diabētam, viennozīmīgi esam pārskatījuši mūsu vērtības skalu. Esam kļuvuši gudrāki, nezinu vai prātīgāki, bet viennozīmīgi ir vēlme palīdzēt citām jaunajām ģimenēm, gan informēt sabiedrību kopumā. Un patīkami, ka esam iepazinuši daudz labu un ļoti atsaucīgu cilvēku. Diemžēl, šī diagnoze tomēr lielākoties liek palikt savā ģimenē, noslēgties vai pat slēpt šo faktu – es noteikti vēlos pastāstīt un parādīt, lai jau no bērnu kājas mans dēls saprot, ka diabētu nevajag slēpt no citiem. Ar sapratni izturos pret citiem, kuriem ikdienā nākas ar manu dēlu komunicēt – neprasu, lai kontrolē diabētu kā to darām mēs, jo tas nav iespējams, viņi nedzīvo šo dzīvi un viņi var tikai palīdzēt mums. Tāpēc vienmēr racionāli pieeju lietām, jābūt komunikācijai, lai būtu rezultāts.

Pašai personīgi atvērās aizkulises, kas iepriekš pat nebija redzamas. Ieskatījos problēmas saknē gan mūsu valstī, gan pasaules mērogā. Diemžēl rūgtākais ir, ka saslimšanas gadījumu paliek aizvien vairāk, bet medicīna ir ļoti dārga. Labi, ka mums apmaksā insulīnu. Mēs visi mainījāmies, jo pēc tāda satricinājuma ir grūti nemainīties. Bet kopumā, pagaidām mūsu ģimene nav ļoti mainījusi savus paradumus, jo vienmēr esam bijuši aktīvi un labprāt devāmies mazākos, lielākos braucienos. Šobrīd uzskatu, ka mēs paši esam savas laimes kalēji un tagad katrs mana bērna sasniegums ir vēl saldāks kā līdz šim. Esam kļuvuši daudz emocionālāki, vienmēr vēlējos brīvdienas pavadīt ģimenē, bet ne vienmēr apstākļi to ļāva, bet tagad saprotam, cik tas ir svarīgi.

Diabētu salīdzinu ar maza bērna piedzimšanu – tas arī ir kaut kas jauns un nezināms un no tā ir bail. Sākumā skaitām dienas, nedēļas, mēnešu, gadus… Visiem, kam ir diabēts ir vienmēr ko apspriest un pajautāt, padalīties un uzzināt, ko jaunu. Tas ir stāsts, kas jāizstāsta izdzīvojot to.

Stāsta autore Landa Jaunzema

 

• Bez tēmas